Lai asinis attīrītu, tās plūst caur filtru, ko pazīst kā “mākslīgo nieri” jeb dializātoru. Tas darbojas pēc sekojoša principa: asinis plūst gar t.s. puscaurlaidīgu membrānu, ka gatavota no celulozes vai cita līdzīga materiāla, bet šai membrānai otrā pusē plūst t.s. dializējošais šķīdums. Tas satur noteiktu daudzumu minerālvielu un sāļu, kuri parasti organismā jau ir, bet šajā šķīdumā nav to atkritumvielu, kas uzkrājušās organismā nieru mazspējas dēļ. Membrānā ir ļoti mazas, dažāda izmēra atveres. No asinīm liekās atkritumvielas un šķidrums dažādā ātrumā caur šīm atverēm izplūst dializējošā šķidrumā - mazās molekulas ātrāk, lielās molekulas lēnāk. Tādējādi asinis tiek attīrītas un iegūtas pareizās asins sastāva attiecības.
Aparāts regulē asins plūsmu, spiedienu un apmaiņas tempu.
Tā kā vienā noteiktā brīdī dializatorā atrodas visai neliels asins daudzums, tad asinīm jācirkulē caur to ilgāku laiku - apmēram 4 stundas, lai pietiekami labi attīrītu organismu. Parasti šādu hemodialīzi jāveic 3 reizes nedēļā. Dialīzes ilgumu un intensitāti var programmēt katram slimniekam individuāli.
Uz un no dializatora asinis tiek vadītas caur īpašām plastmasas caurulītēm - dialīzes maģistrālēm. Slimniekam tās tiek pievienotas vienā no 2 veidiem:
fistula - operācijas ceļā izveidots artērijas un vēnas savienojums, parasti apakšdelmā, kas padara apakšdelma vēnu platu un tās sieniņu pietiekami biezu, lai varētu iedurt un izvilkt adatu katra dialīzes seansa laikā. Pēc procedūras redzama tikai neliela rētiņa;
2) centrālās vēnas katetrs - mīksta plastmasas caurulīte, kas ievietota vēnā zem atslēgas kaula. Tās gali izvadīti uz āru virs ādas un, laikā, kad katetrs netiek izmantots, noslēgti ar vāciņu.
